Jānis Kušķis, rezerves komandkapteinis.
2013.g. janvārī.
Karavīru un filozofu sports .
Kopš aizvēsturiskiem laikiem ass prāts, veiklība, izturība un spēks bija īpašības, ko karotāji augstu vērtēja un centās izkopt, tāpēc viņu sagatavošanā liela loma tika atvēlēta cīņas sporta veidiem.
Turklāt, antīkās pasaules sabiedrībā tika augsti vērtētas personības, kuras spēja apliecināt labās īpašības vairākās dzīves jomās.
Ne velti senās Grieķijas izcilāko atlētu sarakstos ir mūsdienu skolniekiem pazīstami vārdi: Aristotelis, Platons, Sokrāts, Pitagors, Hipokrāts u.c.
No tiem -Pitagors bija slavens dūru cīņas meistars, bet Platons- vairāku pankrationa (cīņas veids, kurā pieļauti bija gan sitieni ar rokām, gan tvērieni un metieni) čempionātu uzvarētājs.
Arī mūsdienu latviešu filozofu vidū ir ievērojami cīkstoņi. Piemēram,
pazīstamais filozofs un politiķis, LZA korespondētājloceklis Vilnis Zariņš ir - viens no
sambo aizsācējiem un divkārtējais (1950.,1951.g.) Latvijas sudraba medaļas ieguvējs šajā cīņas sporta veidā.
Edgars Mucenieks, literatūrzinātnieks un filozofs, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietnieks zinātniskajā darbā- ir 1974.gada Rīgas čempionāta brīvajā cīņā sudraba medaļas ieguvējs.
Latviešu cīņas skolas pirmsākumi.
Vīri, kas prata sevī izkopt cīnītāja spējas, bija cieņā arī senā Latvijā.
Krusta karotāju sarakstītā „Atskaņu hronika” mums vēsta par kādu XIII.gs. notikušu cīņas epizodi starp vācu krustnesi Markvartu un zemgaļu vadoni Viesturu, kad Markvartam pēkšņā uzbrukumā izdevās pārsteigt atpūtā esošo Viestura vienību .Markvarts jāšus devās virsū zemgaļu vadonim, kas tobrīd sēdēja pie ugunskura .Viesturs savai aizsardzībai paguva pagrābt no ugunskura degošu pagali, īsā tuvcīņā ar bruņoto jātnieku izsita viņam zobus un padarīja Markvartu par rīcībnespējīgu.
Šis un citi vēsturiskos aprakstos minētie gadījumi liecina par mūsu senču drosmi un labi izkoptām individuālām prasmēm cīnīties ar un bez ieročiem. Šādu prasmju izkopšana ir iespējama vidē, kur jau no agras bērnības ir cieņā dažādas atjautības, spēka, veiklības un izturības sacensības.
Kā liecina publikācijas latviešu „Dienas Lapas” etnogrāfiskajos pielikumos, pat vēl XIX gadsimta beigās gadatirgu un dažādu citu tautas saietu laikā bija populāra t.s. spēkošanās un izveicības izmēģināšana, kurā ietilpa: laušanās, sišanās(dūru cīņa), smagumu celšana, virves vilkšana, jāšana un dažādas tautas spēles(piemēram, vēl pirmskara Latvijas laukos populārā-ripas sišana), kur varēja piedalīties visi, kas vēlējās.
Harmonija un slava.
Mūsdienu cīņas sporta pirmsākumi Latvijā attiecināmi uz 19.gadsimta beigām, laiku, kuru vispār var uzskatīt par mūsdienu pasaules sporta attīstības sākumu, kad sāka rosīties pirmie atlētisma entuziasti. Viņu iedvesmas pamatā bija antīkās pasaules ideāli: harmonija un slava, tādēļ arī jauno laiku sportisti centās būt vispusīgi un sacentās kā senie atlēti- uzreiz vairākās disciplīnās.
Liela nozīme atlētisma popularizēšanā Latvijā toreiz bija arī cirkam. Tajā dažādi profesionāli stiprinieki uzstājās ar spēka un izveicības demonstrējumiem.
Līdzās dažāda spēka un veiklības demonstrējumiem cirka programmā it bieži tika iekļauta spēkošanās starp kādu no manēžas profesionāļiem un vietējo spēkavīru, kuram tika dota iespēja parādīt savu spēku un veiklību. Šādi cīniņi bieži vien uzskatāmi parādīja izkoptās cīņas mākslas pārākumu pār nekopto dabas spēku.
Cirka arēnā redzētie stiprie un veiklie cilvēki, kas savu spēku krājuši nemitīgos vingrinājumos, nevarēja neiedvesmot jaunatni. Vairojās amatieru skaits, kam bija vēlēšanās nodarboties ar ko līdzīgu. Augot viņu meistarībai radās doma arī pašiem demonstrēt savas spējas, lai vairotu sabiedrības interesi par atlētismu, kā ķermeņa vispusīgas attīstības un veselības nostiprināšanas līdzekli.
1889. gadā vairāki atlētiskā sporta cienītāji divreiz nedēļā, pa vakariem sanāca Rīgas Salamonska cirka palīgtelpās uz „stiprināšanos”- vingrināties svaru bumbu celšanā un cīkstēšanās mākslā.
Alberta Salamonska cirks Rīgā, 19.gs. beigās.
1894.g.vietējo atlētisma entuziastu pulciņš jau pārtapa par Rīgas atlētu klubu.
Tā biedru vidū dažādos laikos bija gan atlēti ar starptautisku sacensību pieredzi, gan tādi, kā slavenais operdziedātājs Ādolfs Kaktiņš.
Minot Ādolfu Kaktiņu, jāuzsver, ka viņš bija viens no Latvijas Nacionālās operas izcilākajiem solistiem; bijis solists arī Nirnbergā un Sanktpēterburgā(1912-1917).
Kā liecina mūsdienu dziedāšanas meistaru komentāri, A.Kaktiņa aizraušanās ar atlētismu nebija nejauša- tā vistiešākajā veidā labvēlīgi ietekmēja viņa izcilos panākumus uz skatuves gan balss gan stājas ziņā.
19. gs. beigās sportošanai pievērsās arvien vairāk cilvēku visā pasaulē un Pjēra de Kubertēna popularizētā ideja par seno olimpisko spēļu atjaunošanu vainagojās ar Starptautiskās olimpiskās komitejas izveidošanu. Pirmās mūsdienu olimpiskās spēles notika 1896. gadā Atēnās. Olimpiskās kustības ideja atrada labvēlīgu augsni arī Latvijā.
1896.gadā Rīgas Atlētu klubs iegādājās pirmo cīņas paklāju, kurš bija 2.cm biezs un gatavots no jūras zālēm; sākotnēji cīņas treniņi un sacensības noritēja tieši uz grīdas (Interesanti, ka mūsdienu tuvcīņas speciālisti arī dod priekšroku treniņam uz grīdas, nevis paklāja).
Sacensības notika pēc riņķa sistēmas, cīnoties katram ar katru, bez iedalījuma svara kategorijās un bez laika ierobežojuma, līdz tīrai uzvarai. Čempiona nosaukumu piešķīra tam, kam bija visvairāk uzvaru.
Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914.g.6.-20.jūlijā Rīgā notika II Viskrievijas olimpiāde.
Cīņas sportā no rīdziniekiem par II Viskrievijas uzvarētāju kļuva vidējā svara cīkstonis P.Jordāns. Pārējās svara kategorijās : Polis un Dunkals izcīnīja II Vietu, bet Muskats un Versēns -III vietu.
Ar Pirmā pasaules kara sākumu sporta dzīve Latvijā apsīka, jo daudzi tika iesaukti armijā, citi bēgļu gaitās izklīda pa visu plašo Krieviju. Neraugoties uz kara apstākļiem, 1915.g. decembrī Maskavā notika Krievijas meistarsacīkstes cīņā, kurās piedalījās arī vairāki latviešu atlēti. No tiem labākos panākumus guva Freibergs, izcīnot pirmo vietu smagajā svarā, Muskats un Kile izcīnīja II vietu vidējā (pussmagajā) svarā.
1916.g. grupa latviešu sportistu Vītiņš, Ronis, Svilpe, Josts u.c. Petrogradā nodibināja sporta biedrību „Latvija”, kuru uzskata par pirmsākumu vēlākajai atlētu vidū populārajai sporta biedrībai „Krauze”.
Boksa, kā atsevišķa sporta veida, popularitātes pieaugumu tā laika Krievijā un Latvijā saista ar Ernesta Lustallo, franču fiziskās audzināšanas speciālista darbību Pēterburgā. Viņš bija pirmais diplomētais fiziskās audzināšanas(jeb kā teiktu mūsdienās-fitnesa) treneris Krievijā, turklāt arī paukošanas, franču un angļu boksa
meistars. Daži no latviešu atlētiem izmantoja iespēju pie viņa iepazīties ar franču boksa
savat īpatnībām. To vidū bija arī tā laika boksa entuziasts Jānis Grāve.
1899. gada aprīlī angļu bokss, kā populārākais atlētu vidū, pirmoreiz tika iekļauts Krievijas smagatlētu sacensību programmā, ko organizēja Viskrievijas smagatlētikas līga, kas apvienoja svaru bumbu sportu, cīņu un boksu.
Uzvarētāji tika noskaidroti pēc četrcīņas rezultātiem (bokss, cīņa, vingrošana, svaru celšana).
Par vienu no tā laika ievērojamākajiem Krievijas boksa meistariem kļuva Jānis Grāve, kurš savu angļu boksa pieredzi papildināja arī šā sporta veida dzimtenē Anglijā. Un vēlāk- sāka trenēt angļu boksā visus, kas vien to vēlējās. Sporta biedrībā Sanitas, kuras dibinātājos bija Grāve, sarīkoja arī pirmo Krievijā boksa turnīru junioriem.
1913. gada rudenī Grāve izsludināja Krievijas laikrakstos uzaicinājumu visiem labākajiem bokseriem sacensties ar viņu ringā. Šajā sacensībā viņš izcīnīja Krievijas. absolūtā čempiona angļu boksā goda nosaukumu
Jānis Grāve 1913.g.
Tā laika atlēti bija daudzpusīgi cīnītāji ; viņi neaprobežojās ar sasniegumiem kādā vienā sporta veidā, nebaidījās no cīņām boksa ringā un uz cīkstoņu paklāja.Tādi kā Kārlis Vītiņš, Kārlis Freibergs, Teodors Sīpols vienlaicīgi sacentās boksā, cīņā un svaru celšanā. Jānis Spāre bija ne tikai slavens bokseris, bet arī spēcīgs svaru cēlājs, vieglatlēts un riteņbraucējs. Jānis Grāve startēja vieglatlētikā, slēpošanā, boksā, airēšanā.
Pat vēlāk, jau Latvijas valsts laikā, kad sportā sāka gūt virsroku šaura specializācija, vecie meistari šo atlētisma tradīciju turpināja. Tā Roberts Plūme bija 1922-1925 g. Latvijas čempions riteņbraukšanā, slēpošanā, boksā, pieccīņā......
1918.g.14.-17.martā Maskavā notika 23.Krievijas čempionāts, kurā piedalījās arī vairums kara ceļos uz Krieviju aizkļuvušo latviešu strēlnieku.
Čempionāta programmā tradicionāli tika pārstāvēti tādi sporta veidi, kā grieķu-romiešu cīņa, angļu bokss un svaru bumbu celšana.
Zīmīgi, ka lielāko daļu godalgoto vietu izcīnīja latviešu atlēti. To skaitā Aleksandrs Miezītis viens no visdedzīgākajiem boksa popularizētājiem tajā laikā, izcīnīja spožas uzvaras un ieguva pirmās vietas grieķu-romiešu cīņā un angļu boksā.
Jāatzīmē, ka tajā laikā vairāki atlēti aktīvi interesējās arī par austrumu cīņas veidiem, tādiem, kā džitsu. Tas sporta cīnītājiem deva iespēju pilnveidoties arī kaujas mākslā (tuvcīņā). A.Miezītis bija viens no pazīstamākajiem šīs mākslas popularizētājiem Latvijā. 1935.gadā Rīgā viņš nodibināja džitsu klubu un II Pasaules kara laikā vadīja fiziskās audzināšanas un tuvcīņas nodarbības Latviešu Leģiona instruktoru un vada komandieru skolā (Bolderājā). Visvaldis Lācis (mūsdienās pazīstamais publicists, 9. un 10. Saeimas deputāts), kurš tolaik mācījās šajā skolā, 80.gadu beigās man pastāstīja:”.. Miezītis, maza auguma ņiprs vīrs, mums karavīriem demonstrēja džitsu cīņas mākslu, gāžot gar zemi kā pelavmaisus augumā par sevi krietni raženākus tēvaiņus..”.
Savas tautas un valsts gods ir jāaizstāv.
Pēc I pasaules kara Latvijas spēkavīru sportā vēl ietilpa svara celšana, grieķu-romiešu cīņa, bokss, smaguma(25.kg) mešana, akmens grūšana un virves vilkšana. Pēc Latvijas smagatlētikas savienības izveidošanas(1921.g.), tās paspārnē palika svarcelšanas, cīņas sporta un boksa sekcijas. Kā zināms, ar laiku arī šie sporta veidi kļuva patstāvīgi.
Tā laika Eiropas atlētu vidū latviešu cīnītājus labi pazina un augstu vērtēja, tāpēc 20. gs. 20. gados Latvijai vairākkārt tika uzticēta starptautisku čempionātu rīkošana.
Gan grieķu-romiešu , gan boksa cīņas parasti notika Salamonska cirka arēnā Rīgā.
Daudzu latviešu cīnītāju vairākkārtējās spožās uzvaras nesa Latvijas vārdu pasaulē. Pazīstamākie no viņiem :Mārtiņš Žagars, Alfrēds Jordāns, Kārlis Mikulis, Jānis Rozentāls, Augusts Hehts, Jānis Svilpe, Kristaps Veilands-Šulcs, Jānis Martinsons, Ādolfs Ruciņš, Emīls Griķis, Jānis Krūmiņš, Jānis Krauze, Kārlis Vītiņš, Edmunds Blumbergs–Rasso, Klemenss Buļs, Jānis Spuļs, Aleksandrs Miezītis, Jānis Spāre, Jānis Grāve, Kārlis Freibergs, Jānis Polis, , Jānis Leskinovičs, Rūdolfs Ronis, Jānis Kavals, Edvīns Bietags,Vilis Klesbergs, Krišjānis Kundziņš un Alberts Zvejnieks.
Alberts Zvejnieks 1933.g.
Viņu sasniegumi radīja labvēlīgus apstākļus cīņas sporta attīstībai Latvijas neatkarības laikā, kad nostiprinājās latviešu cīnītāju skolas tradīcija. Daudzi no viņiem bija izgājuši cauri Krievijas pilsoņkara un Latvijas brīvības cīņu ugunīm. Šajā sakarā nevar neminēt interesantu faktu: 1938.gada 14.augustā, atklājot Balvos pieminekli Latgales partizānu pulka karavīriem (tautā saukto „Staņislavu”), ģenerālis Jānis Balodis īpaši uzrunāja Balvu apkārtnes spēkavīru, Latvijā un Rietumeiropā pazīstamo bokseri Vili Klesbergu, kuru tēlnieks izraudzījis par pieminekļa prototipu.
Vajadzīgi motivatori.
Tādu vīru paraugs labvēlīgi ietekmēja jaunākās paaudzes cīnītāju izaugsmi.
Tolaik sevi pieteica desmitiem jaunu meistaru - gan cīkstoņu, gan bokseru.
Mūslaiku fiziskās audzināšanas speciālisti tādus sabiedrībā redzamus meistarus, mākslas darbus (to skaitā-kinofilmas), sacensības un tml. paraugus sauc par motivatoriem, kas cilvēkus rosina, veido tieksmi atdarināt, piedalīties.
Daudzi vecākās paaudzes cilvēki atceras, ka sākuši jaunībā aktīvi nodarboties ar cīņu un boksu, iespaidojoties no kinofilmām un redzētiem cīnītāju mačiem. To saka arī man un citiem latviešu sabiedrībā pazīstamie: matemātiķis Andris Buiķis, skolotājs Māris Ošs un žurnālists Kārlis Baumanis. Jaunībā,20.gs. 60. gadu sākumā, studējot Latvijas Universitātē, vecākās paaudzes piemēra iespaidoti, viņi ļoti aktīvi trenējās boksā. Māris Ošs, vēlāk dienot Padomju Armijā, pat izcīnīja Baltijas kara apgabala boksa čempiona titulu smagajā svarā. Gribu uzsvērt, ka arī tagad šie cilvēki piekopj veselīgu un aktīvu dzīves veidu un cīņas spara ziņā ir vismaz galvas tiesu augstāki par vienu-otru gados jaunāku sportistu. Piemēram, Kārlis Baumanis regulāri un joprojām ar labiem panākumiem startē Rīgas maratonā.Šā raksta autoru, jaunieša gados rosināja mans treneris brīvajā cīņā Jānis Freimanis, Alberta Zvejnieka skolnieks, 1962.gada Latvijas čempions brīvajā cīņā.
Kāds tad ir stāvoklis ar motivatoriem mūsdienu Latvijā?
II Pasaules kara notikumi cīņas sporta cienītāju rindās iecirta lielus robus. Tomēr tie, kas izdzīvoja, turpināja darboties arī pēc kara. Vairāku neatkarības laika meistaru uzvārdi bija labi pazīstami sporta cienītājiem arī pēckara Latvijā. To skaitā: Kārlis Kundziņš, Alberts Zvejnieks, Edgars Girgensons, Rihards Bērtiņš, Žanis Dzenis.
Piemēram: piecdesmito, sešdesmito gadu Latvijas bokseru panākumi PSRS līmeņa sacensībās bija, galvenokārt, Edgara Girgensona un Riharda Bērtiņa, kā izcilu treneru, nopelns.
Viņu skolnieku rindās parādījās gan jauni cīņas sporta meistari, gan treneri, gan interese pamēģināt spēkus sambo, džudo, karatē, kikboksa un citos cīņas veidos. Tomēr kopumā vērtējot, padomju laikā un pat pēc neatkarības atgūšanas, valsts fiziskās audzināšanas politika nesekmēja jaunu motivatoru radīšanu latviešu sabiedrībā.
Tādas uzņēmīgas un sportiskas ģimenes, kā Rēdlihi, Dukuri, Ritenieki; tādi atlēti kā bokseris Mairis Briedis, diemžēl ir kļuvuši par retumiem mūsu zemē.
Mairis Briedis 2012.g.
Varbūt ir pienācis laiks sabiedrības atveseļošanā iesaistīties arī mūsu bruņoto spēku, komandieriem un sporta dzīves organizētājiem, iesākumam radot apstākļus latviešu cīņas sporta tradīcijas turpināšanai karavīru vidū?! Tad armija varētu kļūt par vienu no sabiedrības motivatoriem, kas nedara kaunu mūsu senčiem?!.