Latviešu karavīrs, kā  tautas vitālā spēka paraugs

2008.g.februārī.




 Latviešu karavīrs, kā  tautas vitālā spēka paraugs


_OR_9484

  

  

Rezerves komandkapteinis

J.Kušķis



”... ir nostiprinājies viedoklis, ka latviešu tauta vēsturē  bijusi tikai pasīvs objekts un nevis aktīvs līdzveidotājs.   Šāda doma visjūtamāk izpaužas runās par Latvijas vēsturi un latviešu tautas mentalitāti. Runātāji parasti neapjauš, ka no vēstures viedokļa šāds teiciens ir absurds, no psiholoģiskā viedokļa slimīgs un no patriotiskā viedokļa kaitīgs. Uzskatam par latviešu pasīvo lomu vēsturē pamatā ir zināšanu trūkums...”

Tā teica  Dr.hist. Edgars Dunsdorfs. 



Atsaukt atmiņā ievērojamā latviešu vēsturnieka vārdus un ķerties klāt pie šā raksta man nācās sakarā ar atgadījumu  Ogres  pašvaldībā, lemjot par pieminekļa celšanu brāļu kapos, kur apglabāti pirmā pasaules karā kritušie latviešu strēlnieki. Ogres kapu apsaimniekotāji nolēma sūtīt vēstuli Krievijas vēstniecībai (!), lai „informētu Krievijas pusi šajā jautājumā”....



Izskatās ka „strēlnieku  mazdēliem” joprojām nav zināms tas fakts, ka jau ir pagājuši gandrīz 18 gadi, kopš ir atjaunota  Latvijas valsts. Droši vien, ka viņi nav pievērsuši uzmanību arī tam faktam, ka  latviešu karavīri, nevienam onkulim neprasot  padomus, bija spējīgi novērst Krievijas impērijas atdzimšanu un  nodrošināt brīvas Latvijas valsts parādīšanos uz vēstures skatuves.


Tas fakts, ka latviešu karavīrs ir sastopams visos gadsimteņos un  no latviešu karavīru vidus, īpaši no leģendārajiem latviešu strēlniekiem,  nāca  simtiem spējīgo tautsaimniecības, zinātnes un kultūras darbinieku,  neapšaubāmi apliecina latviešu tautas vitālā spēka esību.

Kā tas varēja gadīties, ka lemjot par šo karavīru piemiņas godināšanu, ” tautas kalpi” 

 demonstrē  šāda spēka   trūkumu?


 Latvijas brīvības cīņu dalībnieki taču  smēla spēku  savu senču dzīvesziņā un varoņdarbos !? 

Arī otrā pasaules kara  cīnītājos valdīja tāda pati attieksme, ko nevar nepamanīt kādas  latviešu leģionāru dziesmas vārdos:


Mēs soļojam droši un lepni

Un šautenes plecos ir mums 

Un senajo varoņu vārdi

Nāk līdzi, kā mantojums, mums!


Vai esam zaudējuši spēju dzīvot  „ar pilnu krūti”, kā viņi tolaik? Vai mūs vairs nevieno  simboli, kas bija svarīgi mūsu priekšgājējiem? 

Šā domraksta nolūks ir: balstoties uz savu personīgo pieredzi un  vēstures  liecībām, dot iespēju lasītājam paraudzīties uz  latviskumu kā augstas kvalitātes cilvēcisko īpašību  kopumu, kurā nav  vietas  sērdienībai un  pašnoliegšanai .  Ceru, ka šis raksts rosinās Latvijas armijā dienējošos karavīrus un arī tos, kas vēl tikai apdomā iespēju stāties dienestā, vairāk interesēties par latviešu karavīru, kā  tautas labāko pārstāvju,  vēsturi un tradīcijām un  godam tās turpināt!

  

 Par latvietību, kā kvalitāti.

   Savas profesijas īpatnību dēļ biju spiests ilgus gadus  pavadīt ārpus Latvijas.

Jāatzīst, ka šī pieredze nāca par labu manai garīgai izaugsmei jo  savā ceļā esmu saticis daudz interesantu, gudru, dažādām  tautām piederošu cilvēku. Pateicoties viņiem  esmu nostiprinājis savu latviskumu, par ko pirms tam, dzīvojot Latvijā,  īpaši nedomāju.

Piemēram,  mācoties karaskolā un dienot Krievijā, man papriekšu jau nāca  latviešu strēlnieku slava.  Pret mūsu  senčiem paustā cieņa, neļāva man atslābt; tā kļuva par manu personisko stimulu censties būt labākam savā profesijā, lai ar godu nest tālāk latviešu kvalitātes zīmi.

Tā rosināja arī manu interesi par latviešu vēsturi un kultūru, kuru dīvainā kārtā, Latvijā dzīvojošie latvieši, nemaz tik augstu nevērtē. 

   Man ir nācies diskutēt par latviešu tradicionālo kultūru ar Latvijā dzīvojošiem izglītotiem latviešiem(šajā gadījumā pareizāk būtu teikt- latviski runājošiem) kristīgās kultūras pārstāvjiem, kuri uzskata, ka  latvietība nav augstākā vērtība pasaulē; viņuprāt, tā ir sekundāra parādība cilvēces vēsturē,  tā nesaista, tāpēc savas zemes gaitas viņi vadot tā, lai pēc nāves dzīvotu mūžīgi kristiešu pirmsenča Ābrahama sabiedrībā.

Ir zināmi arī tādi  latvieši, kas  dzīves jēgu meklē ar Korāna palīdzību  vai   dodas  uz Izraēlu, lai tur kļūtu par pilntiesīgiem ticīgiem  ebrejiem... 

Es respektēju šo cilvēku attieksmi pret viņiem svarīgām pārlaicīgām lietām, tomēr nevaru saprast, kāpēc mūsu  latviešu senču dzīvesziņas tikumisko un gara vērtību pūrs,   būtu jāuzskata kā mazvērtīgāks  par Ābrahama vai Muhameda  pēcteču piedāvāto ? 

Katra tauta dzīvo savā unikālajā kultūrvēsturiskajā vidē, kopj to un iegūst savu vēsturisko pieredzi, tāpēc katrai tautai var būt sava dzīvesziņa.

Pirmskara vācu filozofs Osvalds Špenglers, mēģinot  izsekot  „rietumu” kultūras likteņiem, savā darbā „Eiropas noriets”, atzīmēja:”... katrai patiesi lielai kultūrai piemīt apslēpta  pasaules uztveres valoda, kura ir saprotama tikai tam, kā dvēsele pieder šai kultūrai.” 

Pasaules uztveres valoda nav iedomājama bez   īpašiem simboliem, kuri dzīvo un vieno kultūrai piederīgos tik ilgi, kāmēr piederīgiem ir svarīga šo simbolu jēga. 

Piemēram, mūsu senči, balti,  visaptverošā  pasaules radošā  principa apzīmēšanai izmantoja  senu indoeiropiešu cilmes personvārdu  Dievs(salīdz. prūšu-Deiws, jatvingu-Deivas, lietuviešu Dievas), nevis ģermāņu tautām tuvo God; vai  Jahve, Elohims vai Allahs, kā  dēvē savu radītāju  semītu tautu garīgo kultūru kopēji! 

 Tāpēc  jābrīnās, kā dažs labs latviski runājošais  pamanās  pat mūsu himnā:”Dievs! Svētī Latviju!” izrunājot vārdu „ Dievs”,  domāt  par  kristīgo „Jahvi”. To pašu var teikt par gadījumiem, kad   tiek  sajaukta Christmas  un Ziemassvētku, svētā Johanna dienas un  Jāņu svinēšanas jēga, jo latviešu tradicionālo svētku svinēšana taču kopš aizvēsturiskiem laikiem ir pakārtota  Saules un gaismas  ritmam; nevis Bībeles leģendās aprakstītiem notikumiem!

Šajā sakarā atceros kādu gadījumu  SUV(Speciālo Uzdevumu Vienības) gadadienas svinību brīdī.

Paskaidrošu, ka vienības bāzē ir uzstādīts piemiņas akmenis SUV karavīriem, uz kura ir uzraksts: ”Suvieši nemirst, viņi tikai aiziet, lai pārgrupētos...” Tie, kas zin, kādas tradīcijas ir suviešu motivācijas pamatā, turpina teikumu senlatviešu garā :”..un atgrieztos no Turienes, lai  kārtīgi sadotu saviem pretiniekiem!”

 Kāds latviski runājošais kapelāns ( tādi pašlaik  ir ieviesti NBS, pārkāpjot valsts Satversmes  99.pantu, kas garantē  ikvienam  tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību un atdala baznīcu  no valsts!), kurš bija oficiāli  ieradies uz šo pasākumu, teica  uzrunu  ar viņaprāt  „pareizāku” uzsvaru:” Suvieši nemirst, viņi tikai aiziet, lai pārgrupētos...caur Kristu un palikt pie Dieva!”

Dzirdot šo uzstāšanos, nāca prātā amerikāņu seriāla „Simpsoni” personāžs  Neds Flanders ar  savu ārkārtas kristīšanas komplektu  un   aina no feldkurāta Otto Kaca  vadītā kara lauka dievkalpojuma.....


Izskatās, ka kristīgās baznīcas misionāri ir veikli pārņēmuši  padomju laika izglītības ideologu metodes, resp. „palīdz”  mums  latviešu tradicionālās kultūras  simbolus un vērtības  apgūt  kristīgo (padomju laikos bija-„komunistisko”) ideālu skatījumā?

Tāpēc nav jābrīnās, ka  mūsu  artilēristiem mierīgi  „iesmērē” par  patronesi sv. Barbaru, bet latviešu aizgādņa  Pērkona  dēli-artilēristi  pat nekurn! 

Pirmskara Latvijas izcilā latviešu rakstniece Anna  Brigadere, kura savos darbos    rosināja  nopietnas pārdomas par cilvēka dzīves uzdevumu,  personības sūtību, par dzīves jēgu,  uz jautājumu par viņas piederību  reliģiskām konfesijām  esot atbildējusi tā : „Es esmu latviete”. Man šķiet  ka mūsdienu latvietim, kurš sevi par tādu uzskata ne tikai dēļ ieraksta pasē, šo vārdu salikuma jēgu  vajadzētu  mēģināt saprast.     

Tomēr šodienas  noraidošā attieksme pret savas tautas  simboliem un to aizstāšana ar jebko, pat nesaprotamu, tiek uzskatīta par „Cool !”; tautieši  metas grebt ķirbjus vai godināt svēto Valentīnu...  

 Kāpēc? Droši vien tāpēc, ka  nepazīst   savas tautas kultūru. Jo skolā to nemāca, bet  teju vai visi TV kanāli un lielveikali piedāvā „kristīgās pasaules”  standartiem atbilstošu produkciju.

Lieki teikt, ka dzīvošana šādos apstākļos nekādu  ilglaicīgu pastāvēšanu tautai nesola. 

Vai nav pienācis  laiks  latviešu  tradicionālās   kultūras vērtības  likt par pamatu  mūsu valsts garīgajam satvaram!?. 

Absolūtā liberālisma apstākļos pašmāju sliņķi gan diezgan asi reaģē uz kritiku,  piesedzot  savu gara nabadzību un bezdarbību   ar atrunām: ”Eiropa mūs nesapratīs!” vai: ”Tirgus visu sakārtos!”

Nav jābūt pravietim, lai saprastu, ka tirgū, tāpat kā dārzā,  augļus plūks tas, kurš radīs tur ražas novākšanai sev vēlamos apstākļus.

 Interesanti, ka  pat  kristīgās ideoloģijas pārņemtajās Ziemeļamerikas valstīs,  daudzi cilvēki sāk meklēt savu identitāti   Eiropas(!)  pirmskristīgo laiku  kultūrā; bet  Amerikas iezemieši, indiāņi, glābjoties no degradācijas, cenšas atdzīvināt savu tradicionālo kultūru. Starp citu, viņi ir panākuši, ka piemēram,  Kanādas Bruņotajos spēkos indiāņu tautību karavīri tiek iesaukti dienestā un svinīgi uzņemti kanādiešu karavīru kopienā  saskaņā ar indiāņu tradīcijām!

Tad kāpēc mēs, savā senču zemē dzīvodami, noliedzam savu patību, savu latvietību?

Vai pašcieņas zaudēšana  nezināšanas un vieglprātības dēļ,  nav  pārāk dārga cena par atrašanos „izredzēto” klubiņā?


Krievu vēsturnieka, ģeogrāfa un filosofa  Ļ.Gumiļeva pētnieciskais  darbs „Etnoģenēze un Zemes biosfēra”  apstiprina tēzi, ka tautas, kuras  nespēj rast iedvesmu savu  senču  mantojumā, ir nolemtas izmiršanai. 


Ar šo es neaicinu lasītāju atgriezties  latviešu tautas „zelta laikmetā”. Tā nav. Es tikai uzskatu, ka bez savas identitātes apziņas, bez tautas pārlaicīgo vērtību  godā un vērtē turēšanas nav iespējama pilnvērtīga radoša darbība valsts stiprināšanas jomā, un it īpaši –valsts aizsardzības jomā. 



Par  mītiem, ideoloģijām un „soft power” tehnoloģijām.


Vēsturnieki  par mītu  dēvē nekritiski pieņemtu, sabiedrībā noturīgu priekšstatu par kādu vēsturisku notikumu vai parādību. 


Piemēram, izplatītais mīts par Piņķu baznīcas saistību ar Ziemsvētku kaujām un strēlnieku „kristīgumu” ir dažiem tā  iesēdies zemapziņā, ka šīs ainas: „Ziemassvētku nakts,... Piņķu baznīca,... svecītes,  latviešu strēlnieki baltajos aizsargtērpos....” sāk uzskatīt  par  kaut ko vienoti veselu.

Dažs labs  pat  apgalvo, ka : „strēlnieku dēļ  pār latviešu tautu ir gūlis Dieva(lasi Jahves) lāsts... jo viņi  bija  atļāvušies karot ziemassvētku laikā! „


Patiesībā   bija  lūk kas:


  Pirmkārt,   1916. gada 23.decembrī (5.janvārī pēc jaunā  stila) plkst 5-os no rīta, kad sākās slavenās  Ziemassvētku kaujas,  „miermīlīgie” vācieši nesēdēja pie izrotātām eglītēm , jo  savus ziemassvētkus bija nosvinējuši krietni agrāk, pēc sava kalendāra ... Un pat ja strēlnieki arī  būtu sagādājuši fričiem „dāvanas” tieši uz viņu ziemassvētkiem, kas par to?  


Otrkārt, 5.Zemgales strēlnieku bataljona  komandieris,  Jukums Vācietis, Piņķu Nikolaja baznīcā sarīkoja slaveno ”sprediķošanu”  1916.gada 17.jūlija pēcpusdienā( tātad ne Ziemassvētku naktī !), pa ceļam uz frontes iecirkni pie Smārdes.  

To viņš darīja  ne  aiz mīlestības uz kristīgo baznīcu un mācītājiem, bet tā iemesla dēļ, ka uzskatīja baznīcas telpu par piemērotu  karavīru uzrunai pirms kaujas. Tā kā baznīckungi  negribēja vērt durvis  ar labu, tad strēlniekiem nācās tās uzlauzt... 

 Par to strēlnieki izpelnījās Kristus kulta kalpotāju  dusmas un lāstus.


Šo piemēru ar salīdzinoši nesenās mūsu tautas pagātnes notikumu  „kristīgo” interpretāciju minu tāpēc, lai būtu vieglāk saprast, kā , „soft power” ( „maigā spēka”) tehnoloģiju laikā, ir iespējams  manipulēt  ar  cilvēku vēsturisko apziņu, sagrozot patieso notikumu būtību .  Lai gan mūslaiku cilvēku pakļaušanas metodes ir kļuvušas daudz rafinētāka , arī senās  bija pietiekami  iedarbīgas !

19.gadsimta latviešu dzejnieks Auseklis (Miķelis Krogzemis) tā laika varturu ideoloģijas metodes raksturoja šādi :”...Muižnieki mērdē tautas miesu, bet mācītāji- viņas garu!...”

 Tieši  tolaik(18.-19.gadsimtā) latviešu vēsturiskajā  apziņā tika iedēstīts  visnoturīgākais  mīts par septiņsimt gadu ilgo latviešu verdzību,  par latviešiem, kā   „bāreņu” tautu, kurai Eiropas „kultūras  nesēji”  ir devuši iespēju „nokāpt no kokiem” un „ieraudzīt gaismu”.... 

Manuprāt, tāds  vēsturiskās gaitas traktējums  grauj nacionālo pašapziņu un izraisa vienīgi nepelnītu riebumu pret latviešu tautas pagātni. Vēstījuma  zemteksts ir nepārprotami vērsts uz cilvēku zemapziņu– latvieši ir vergu tauta un viņu vēsture ir vergu vēsture. 


 Laika gaitā šis mīts ticis dažādi locīts, tomēr ar lielākiem vai mazākiem panākumiem vēl joprojām turpina savu graujošo darbību .  

Ieilgušās  pašnoliegšanas  sekas  ir  redzamas un dzirdamas ik uz soļa – ko ta nu mēs, mums taču nekā nav bijis, viss ir slikti, nav līderu, nav ideju u.tml.


Kas es esmu? 


Manuprāt  šis, mūsu prezidenta Valda Zatlera jautājums:”Kas es esmu?”,  ko tauta zelē anekdotēs, būtu katram  sev obligāti  jāuzdod. Vēlams - jo ātrāk, jo labāk! 

Ar to varētu sākties atbrīvošanās no individuālajiem un kolektīvajiem mazvērtības kompleksiem .Jo tikai garīgi brīvs cilvēks var  radoši vadīt sava mūža  dienas un izpildīt to  uzdevumu, ko Dievs viņam licis.

Kā rāda vēsture, latviešu mentalitāte nav veidojusies „vaidu laikos”, kad tika gaidīts Pestītājs,  labais  cara tētiņš , NATO ģenerālis vai Eiropas savienības komisārs. 

Garākajā savas pastāvēšanas laikā  latvieši paši kārtoja savu sabiedrību, neciešot norādījumus no aizjūras(„vāķzemes”) onkuļiem.

Šī mentalitāte veidojās turot rokās zobenu un gandrīz gadsimtu cīnoties pretī visas Rietumeiropas  krusta karotāju pārspēkam(Latvijas iekarošanu krustneši pabeidza 1290. gadā, kad ieņēma pēdējo zemgaļu  pili – Sidrabeni). Mūsu priekšteči zaudēja karu,  bet nezaudēja pašcieņu. Kā rāda tālākās mūsu vēstures liecības, ar šo apstākli iebrucēji bija spiesti rēķināties vēl vairākus  gadsimtus. 

To, ka senču karotāju gars nav miris, rāda arī strēlnieku un Latvijas Brīvības cīnītāju spars, ar kādu viņi metās cīņu ugunīs. Astoņi  Latviešu pulki apgrieza kājām gaisā Krievijas impēriju un radīja apstākļus Latvijas valsts tapšanai. Latvieši parādīja, ka viņi ir  tēraudcieti karotāji, viņi apliecināja  tiesības būt saimniekiem  savā zemē.

Kā tad varēja rasties un kam ir izdevīgs mīts par latviešiem, kā mūžīgiem sērdieņiem?


Vēsturiskā patiesība. 


„Verdzības mīts” vēsta , ka latviešus par vergiem padarījuši vācu krustneši, 13. gadsimtā iekarojot Latvijas teritoriju. 

Vēstures avoti gan liecina pretējo. Beidzoties krusta kariem, pēc formālas kristietības  uztiepšanas un Livonijas konfederācijas izveidošanas iebrucēji  bija spiesti rēķināties ar vietējo tautu noskaņojumu.  Lai gan Rietumeiropas tirgotāji (Hanza) tagad  guva iespēju nepastarpināti tirgoties ar Krieviju,  pārmaiņas Livonijas tautu politiskajā un saimnieciskajā dzīvē bija minimālas, jo primāri uz  zemniecību balstītā  Rietumeiropas ekonomika  nevarēja piedāvāt neko  jaunu vai labāku. Tāpēc saglabājās gan vietējo iedzīvotāju personiskā brīvība, gan īpašuma tiesības un vairums pirmskristietības laika tiesību un vietējās aristokrātijas privilēģiju ..

 Livonijas konfederācijas izveidošanās brīdi, latviešu dižciltīgo dzimtu pārstāvjiem tika garantēts diezgan augsts sociālais statuss. Piemēram, tie  latviešu brīvie leimaņi(no vārda –lehus, leeman, t.i. „lēņa vīrs” )  , kas pēc lēņa iegūšanas savā īpašumā  kļuva par Livonijas  karaspēka bruņiniekiem, ieņēma sociāli augstāku stāvokli nekā vidusmēra vācu bruņinieki-ministeriāļi, kuriem sākotnēji nebija savu īpašumu; ministeriāļi  drīkstēja saņemt vienīgi dienesta lēni, kā iztikas avotu uz kalpošanas laiku.

 Ir ziņas, ka  latviešu leimaņiem, piemēram  kuršu koniņu dzimtu  pārstāvjiem,  tika uzticēta  Livonijas  karaspēka daļu vadīšana.

Vietējie iedzīvotāji kļuva par amatniekiem, tirgotājiem, civilajiem lēņavīriem (kas nebija karavīri- bruņinieki, bet turēja krogus, dzirnavas, bija kuģu īpašnieki vai kā, piemēram,  Jurģis Kalējs, kurš pēc vārda un vēsturiskos dokumentos saglabātā ģērboņa  spriežot ,  16.gadsimta vidū bija Ordeņa bruņu un ieroču meistars). Livonijas iedzīvotāji „vāciešos” un „nevāciešos” netika dalīti līdz 15. gadsimtam. Pie zemes un dzīvesvietas tika piesaistīti tikai nodokļu parādnieki. Verdzība draudēja vienīgi kā sods par smagiem noziegumiem  vai kā  karagūstekņa liktenis.

 Līdz pat 18.gadsimtam latviešu zemnieku  turības līmenis bija ievērojams. Ir zināmi gadījumi, kad  Zviedrijai piederošās  Vidzemes zemnieki dāvinājuši savam „zemnieku ķēniņam”  Zviedrijas  karalim Kārlim XI naudas summas līdz pat 650 dālderiem(salīdzinājumam-braucams zirgs  tolaik, ap 1700.gadu,  maksāja 3,5 dālderu)!

 Tirgotāju Šteinhaueru dzimtas vēsture liecina, ka  18. gadsimtā viņi bija visturīgākie Rīgas latvieši. Šteinhaueriem piederēja mājas Vecrīgā, vairākas Rīgas apkārtnē esošās  muižas un Bolderājas osta. 

  Arī agrāku laiku dokumentos ir minēti  latviešu izcelsmes tirgotāji, piemēram tādi, kā Indriķis Zemgals un Pēteris Galve. Ir ziņas, ka 1237.g.   Pēteris Galve gotlandiešu  vārdā vedis sarunas ar angļu karali Henriju  par tirdzniecības  privilēģijām Londonā. Spriežot pēc viņa uzvārda, viņa izcelsmes vieta varētu būt meklējama Kursā . 


Starp citu, dažādos Livonijas laiku,  piemēram  16.gadsimta   dokumentos, ir minēti tādi latviešu  zemnieku vārdi kā: Pēteris Cimdēns, Kaups Buinēns, Tanīss Gropiņš un  daudzu citu  latviešu vārdi un uzvārdi, kas  pierāda, cik  nepamatoti ir  apgalvojumi, ka latviešu zemniekiem uzvārdi esot parādījušies „tikai XIX gadsimtā, kad Latvijas teritorijā sāka veidoties jaunas sociāli ekonomiskas attiecības, muižām  pārejot no klaušu saimniecības uz naudas renti....”

Dzimtbūšana, kas nozīmē zemnieka personisku piederību kungam, aizsākās ar lielām saimnieciskajām, ideoloģiskajām un sabiedriskajām pārmaiņām Livonijā 16. gadsimta sākumā, kad Eiropas ekonomiku sāka  ietekmēt  Amerikas kontinenta atklāšana.  Veidojās muižu saimniecība, pēc katoļu baznīcas reformācijas varu pakāpeniski pārņēma vācu muižniecība, saasinājās nacionālās pretrunas, kuras sasniedza savu kritisko punktu līdz ar  Vidzemes, Latgales un Kurzemes pievienošanu Krievijas impērijai 18. gadsimtā . Tieši 18.gadsimtā   tika likti idejiskie pamati mītam par verdzību. Mīts radās kā attaisnojums muižnieku varai un dzimtbūšanas tiesībām. Vācu muižnieki uzsvēra, ka viņu priekšteči  krusta karu laikā esot ieguvuši zemi un ļaudis uz  kara tiesību pamata (de jure belli), kas 17.-18.gadsimtā tika uzskatīts par juridiski pieņemamu argumentu. Starp citu,  tā laika Eiropas izcilākā  jurista Hugo Grocija 1625.gadā izdotais  darbs „Trīs grāmatas par kara un miera tiesībām”, kurā viņš atļāvās apšaubīt šadas lietu kārtības taisnīgumu, jau pēc diviem gadiem tika iekļauts Pāvesta aizliegto grāmatu sarakstā un tur tika turēts līdz pat 1900.gadam.

Jāatzīmē, ka Livonija nebija vienīgā zeme, kur tolaik notika  feodālisma un dzimtbūšanas nostiprināšanās. Šis process skāra visu Baltijas reģionu, ieskaitot Dāniju. 




Par labiešiem, aristokrātiem, karaļiem.


Dažu latviešu vidū  ir  izplatīts savāds  priekšstats:




„...Latvijā nekādas aristokratijas  nebija un nevar būt!”



Vēsturnieki  par aristokrātiju (grieķu aristos - labākais; kratos - vara) dēvē tādu valsts pārvaldes formu, kur vara ir koncentrēta šaura valsts iedzīvotāju loka –aristokrātu- rokās. Senāk kādas personas piederību aristokrātijai saistīja ar  piemērotību valsts pārvaldīšanas darbam   izglītības, kultūras, gudrības, slavenu priekšteču vai pārticības dēļ. Tā bija antīkajā un viduslaiku pasaulē.

Piemēram, senās  Romas republikā  tās  patrīciju un plebeju ģimenes , no kurām tika ievēlētas valsts augstākās  amatpersonas konsuli,  sauca par  nobiles (cildenajiem, labākajiem).

Baltijas krusta karu laika  hronikās  latīņu vārds  nobiles  tiek attiecināts uz baltiešu     dižciltīgajiem karotājiem. No tā var secināt, ka  vārds nobiles pēc jēgas   ir radniecīgs  latviešu  vārdam labieši, par kādiem   tautas dziesmās parasti tiek dēvēti valdnieka  karadraudzei piederīgie bajāri. Senlatvijā no labiešu  bajāru kārtas dzimtām izvirzījās arī zemju valdnieki. Vācijā , Dānijā, Zviedrijā viduslaiku hronisti šādus zemju  valdniekus sauca par rex (karaļiem). Latvijas zemju valdnieki, kuri krustnešu dokumentos tiek dēvēti par karaļiem, bija: 

Lamekins  Rietumkursas valdnieks (13.g.s. 1.puse)

Viesturs  Zemgales valdnieks (12. gs. 2. puse - 13. gs. 1. puse).Viņš bija arī pirmais hronikās minētais zemgaļu novadu militārais vadonis, kurš pārstāvēja gandrīz visu Zemgali (izņemot Mežotni) un vadīja apvienoto novadu karadraudžu karaspēku. 

Nameitis Zemgales valdnieks (13.g.s. beigās)

Visvaldis  latgaļu karaļvalsts Jersikas valdnieks

  Tādus , kā Turaidas līvu vadonis  Kaupo, Tālavas latgaļu vadonis Tālivaldis un Sotekles  latgaļu vadonis Rūsiņš, pēc visa spriežot, arī varētu pieskaitīt pie valdniekiem, tomēr krustneši  viņus tā nedēvē.


 Mūslaiku cilvēku apziņā ir iesēdies no bērnu pasakām aizgūtais karaļa tēls: valdnieks ar kroni galvā.  Patiesībā, sākotnēji kronis  tika ieviests senās Romas karaspēkā kā apbalvojums. To piešķīra tam drosminiekam, kurš pirmais ielauzās pretinieka nocietinājumā, vai jūras kaujā pirmais uzkāpa uz pretinieka  kuģa klāja .Skaidrs, ka jebkurā senlaiku kaujā karaļa galvenais uzdevums bija vadīt savus karapulkus, nevis pirmam kāpt uz pretinieka nocietinājumu vaļņa. Tāpēc  agrīnajos viduslaikos kronis uz kāda  Rietumeiropas karaļa galvas tika attēlots ar nolūku radīt iespaidu par viņu, kā  par personu pārākajā pakāpē.

Vēlāk kroņa uzlikšanas  īstā nozīme aizmirsās un tas  kļuva par dažu Eiropas zemju valdnieku simbolu un goda cepures  elementu. 

Te jāpiebilst, ka t.s. „kristīgajai pasaulei” politiski piebiedroties gribošam valdniekam kronis bija jāsaņem no Romas pāvesta, vai viņa pilnvarotās baznīcas personas.

Piemēram, kā lietuviešu valdniekam Mindaugam, kuru pāvesta uzdevumā 1253.gadā kristīja un kronēja Kulmas(Prūsijā) bīskaps.

 Interesanti, ka  gadsimtu vēlāk, Skotu sacelšanās vadītājam  Robertam  Brūsam nācās darīt  tāpāt, lai 1323. gadā  Anglija viņu atzītu par Skotijas valdnieku un parakstītu   ar viņu pamieru.

Te gan jāpiebilst  ka vēlāk,  pēc žemaišu uzvaras Durbes kaujā 1260.gadā, notikuma  iespaidā  Mindaugs tomēr  atteicās  no kristietības.

Aristokrātija, kā valsts pārvaldes forma mūsdienās vairs neeksistē, tomēr nedemokrātiskās valstīs  piederība ietekmīgām dzimtām joprojām spēlē savu lomu. 

Šodien  vārdu aristokrāts cilvēki  bieži vien  saista ar izsmalcinātas izklaides iespējām, aizmirstot, ka senajā pasaulē piederība aristokrātu ģimenei pirmām kārtām nozīmēja  pienākumu  pašaizliedzīgi kalpot savai tautai(Vismaz ideālā no aristokrātijas tas tika pieprasīts).

Kā piemēru tādai kalpošanai var minēt leģendāros senprūšu varoņus: krīvu Brutenu un valdnieku Videvutu, kuri savas  tautas labā  bija gatavi doties  ugunī.

Mūslaiku sabiedrībā droši vien būtu vietā runāt par gara aristokrātiem, t.i. personām, kuras sniedz  ievērojamu ieguldījumu sabiedrības augstāko vērtību kopšanā: valsts darbiniekiem, zinātniekiem, literātiem, māksliniekiem, piemēram tādiem,  kā Brīvības pieminekļa autors Kārlis Zāle, kurš  teica: "Es turu par mākslinieka augstāko laimi dzīvot līdzi savam laikmetam, savai tautai, viņas cīņām, ciešanām, ilgām un ideāliem."


Par Latviešu karotprasmi.

 

Par latviešu  karotprasmi liecina ne tikai jaunāko laiku vēsture. 

Arī senās Latvijas vēsture ir saglabājusi ziņas par daudzām prasmīgi vadītām kaujām. Piemēram ziņas, par kuršu kaujām  ar  skandināviem ir  atrodamas viņu sāgās. 


Tā  Snorres Sturlesona „Heimskringlā” ir teikts, ka dāniem kā vasaru, tā ziemu bijis jāsarga savi krasti pret kuršu uzbrukumiem. Šis autors arī stāsta, ka 1049. un 1051.gadā Dānijas baznīcās ir skaitīta lūgšana:”Visuspēcīgais, pasargi mūs no kuršiem!”

Uz  posmu starp1177. un 1182 gadu attiecas ziņa, ko sniedz Saksis Gramatiķis par   kauju uz  Ēlandes salas pie Jernloka ostas. Šis notikums ir tik tēlaini aprakstīts, ka manuprāt,  lasītājam būs interesanti to izlasīt nesaīsinātu: 


"Kad kara flote bija sapulcināta, dāņi uzzināja, ka kurši posta Blēkingi. Nebija tomēr vēl skaidrs, vai nav tik izplatītas baumas, tāpēc nolēma vispirms izsūtīt Ēlandes salas virzienā izlūku grupu Kristofera, bīskapa Absalona un viņa brāļa Esbjerna Snarpa vadībā. Ēlandes salā dāņi ieguva daudz laupījuma un gūstekņus. Kad dāņi atgriezās uz saviem kuģiem, viņi uzzināja, ka kurši atrodas jūras šaurumā starp cietzemi un Ēlandi. Dāņi atlaida sagūstītos un devās pret kuršiem, kurus viņi atklāja Jernloka ostā Ēlandes salā . Mūsu dienās šo ostu vairs nevar identificēt.

Viens kuršu kuģis kāda piedzīvojuša vīra vadībā bija ieņēmis sarga vietu, turpretī deviņi kuģi bija izvietoti Jernloka ostā. Kuršu jūrnieki pameta kuģus un izklīda ostā, lai pievāktu laupījumu. Kad kurši manīja, ka pret viņiem dodas lieli jūras spēki, viņi izvilka kuģus krastā un gatavojās aizstāvēties uz sauszemes, būdami maldīgās domās, ka uzbrucēji' ir zviedri. Kāds vecs kursis domāja, ka faktiski tuvojās dāņi. "Nav ieteicams tos sagaidīt, " viņš sacīja. Vecais kursis tad pavēlēja savam kuģim airēties prom, bet pārējie kurši palika, paslēpušies krūmājos. Kurši izmantoja to, ka dāņu kuģi nepazina kopmanevrēšanu, un nodarīja ienaidniekiem lielus zaudējumus, iekams dāņu vadība paspēja visus savus karavīrus izsēdināt krastā. Pielaiduši pie krasta Svena Skēlinga un Nikolaja Vendieša kuģus, kas strauji devās citiem pa priekšu, un nogaidījuši, kamēr šo kuģu komandas izkāpj krastā, kurši devās ārā no savām paslēptuvēm un visus izkāpušos nogalināja. Ātri viņi pieveica arī Absalona bruņinieku Tūves Garā un Esgera kuģu ļaudis, kas mēģināja doties palīgā nelaimē nokļuvušo pirmo kuģu komandām. Pēc tam kurši uzbruka Magnusa Skānieša kuģa ļaudīm, kaut gan viņu komandieris, būdams apdomīgāks, bija piebraucis malā attālākā vietā. No pieveiktajiem kuģiem kurši noņēma airētājus un pašus kuģus nogremdēja, ar cirvjiem izcērtot caurumus kuģu sānos. Pēc tam viņi vērsās pret karaļa dēla Šlēzvigas hercoga Hristofera kuģa jūrniekiem, kas bija piebraukuši vēlāk un vilnu dēl pagriezuši kuģa sānus pret krastu. Kurši saņēma dāņu flotes galveno kuģi ar tādu metamo šķēpu un akmeņu krusu, ka dāņi bija spiesti vienīgi aizsargāties un nespēja pāriet uzbrukumā. Pats princis gandrīz pazaudēja dzīvību ― viņu no kuršu rokām izglāba Esbjerns Snarps, kas ar savu kuģi ātri iedrāzās starp briesmās nokļuvušo kuģi un uzbrucējiem. Iedegās pati sīvākā kauja. Ievainojuši tuvākos jūrniekus, kurši sāka vilkt Esbjerna kuģi pie krasta. Varonīgo komandieri, karaļa Valdemāra I jaunības draugu, viņi apdullināja ar saviem šķēpiem un sviestajiem akmeņiem, kad viņš, ballistu pametis, pilnā apbruņojumā no kuģa pakaļgala steidzās uz priekšgalu. Kurši piespieda viņu atkāpties uz agrāko vietu, kur viņš saļima. Visi dāņu jūrnieki, atskaitot kādu grāfu, bailēs ielēca jūrā. Kurši atkal sāka lauzt dāņu kuģu sānos caurumus un kāpt uz kuģiem. Atžilbis Esbjerns Snarps vēl pāris reizes centās nokļūt kuģa priekšgalā, bet kurši ar smagu belzienu noguldīja viņu pusdzīvu pie kuģa stūres. No galvas nociršanas Esbjernu Snarpu paglāba tikai Hristofera kuģa jūrnieki, pārvelkot viņu uz savu kuģi.

Pēc tam kaujā iestājās pārtraukums. Kurši devās atpakaļ uz krastu. Krastā izkāpušie dāņi baidījās ar kuršiem ielaisties tuvcīņā, bet stāvēja šķēpa metiena attālumā. Līdz tumsai abas puses viena otru apmētāja tikai ar šķēpiem, bet, tumsai iestājoties, vispār pārtrauca kauju. Kurši pavadīja nakti savā nostiprinājumā, kas bija izveidots, sarindojot uz krasta ienaidniekiem atņemtos un savus kuģus, spraugas starp kuģiem aizpildot ar klučiem un koku stumbriem. Lai izglābtos no ienaidnieku bultām, kurši nostiprinājuma ārpusi bija apklājuši ar iepriekš saritinātām un satītām kuģu burām. Nostiprinājumam bija tikai divas šauras un zemas ieejas, pa kurām iekšpusē varēja iekļūt tikai pusrāpus. Kurši nakti pavadīja, dziedot kara dziesmas.

Nākošā rītā, kaujai atjaunojoties, kurši tomēr pieļāva lielu kļūdu. Aizrāvušies ar iepriekšējās dienas panākumiem, viņi neplānoja izmantot priekšrocības cīņai nostiprinājumu aizsegā, bet tos pameta un izklaidus skrēja dāņu virzienā. Dāņi jau bija sagatavojušies kaujas kārtībā, novietojot priekšējās rindās labākos spēkus, bet aizmugurē vājākos vīrus. Kurši ar saviem kaujas saucieniem pārbaidīja dāņu vājākos spēkus, kas sāka bēgt. Kaujas sākumā kurši ar šķēpa dūrienu kaklā nogāza kādu Ūlavu, jādomā, ievērojamu dāņu karavīru. Nekārtīgi dodoties uzbrukumā, kurši nebija gaidījuši organizētu prettriecienu no dāņu labākajām vienībām, kuru kaujas garu bija kāpinājis prinča Hristofera rakstvedis anglis Lūkass.

Kurši skrēja atpakaļ  uz savu nocietināto vietu, bet nespēja atrauties no uzbrucējiem. Tādēļ viņi to gan sasniedza, bet nespēja vairs sakārtoties kaujai. Viņi gan nodūra dāņu aristokrāta Sitka dēlu Nikolaju, kas bija viens no Pirmajiem ielauzies kuršu nocietinājumā, un viņa brāli Ako, kas ar savu ķermeni gribēja aizsargāt brāli. Dāņi no visām Pusēm iebruka nocietinājumā. Kurši nevienādā cīņā viens pēc otra krita. Tā beidzās Jernloka kauja. "



Spriežot pēc Indriķa Hronikās ziņām, arī  zemgaļiem, tāpat kā kuršiem,  ir bijuši savi kuģi. Ir minēts gadījums, kad zemgaļi draudēja   lībiešiem un vācu  misionāriem  ar kuģu tauvām „ievilkt Daugavā” Ikšķiles mūru nocietinājumus. Starp citu, tā laika karotājiem  tas bija labi pazīstams paņēmiens.  Tādā veidā vikingi bija  nojaukuši  nocietinājumus  Temzas krastos Anglijā. Droši vien, tas bija iespējams gadījumos, kad akmens būvju mūrēšanai  netika izmantota kaļķa java. 


Tomēr zemgaļu, kā karotāju, vārds vairāk tiek saistīts ar  sauszemes cīņām. Senkrievu hronika „ Pagājušo laiku stāsts”  vēsta, ka  1106.gādā zemgaļi sakāva Polockas kņaza   karaspēku, kaujā krita 9000 krievu karotāji. Jāatzīmē, ka pēc tam Zemgaļu zemēs polockieši  vairs  nerādījās  . 


1236.gada 22. septembrī kaujā  pie Saules lietuvieši, žemaiči un zemgaļi kopīgiem spēkiem iznīcināja  Zobenbrāļu ordeņa karaspēku. Krustnešu pusē cīnījās ap 3000.karotāju, no tiem kaujā krita  2700, to skaitā pats Ordeņa mestrs. 

Pēc šīs kaujas Zobenbrāļu ordenis vispār beidza savu pastāvēšanu. Mūslaikos šo dienu, kā baltu vienotības dienu, atzīmē gan Latvijā, gan Lietuvā.  


 Pēc Krievijas vēsturnieka  I.Daņiļevska viedokļa  tā bija  viena no lielākajām un nozīmīgākajām 13.gs. kaujām  Austrumbaltijā, salīdzinot ar kuru¸ Krievijas  historiogrāfijā  izdaudzinātā „Ledus asinspirts”(„ļedovoje poboisče”, kas  notika 1242.g. 5.aprīlī uz Peipus ezera  starp Livonijas un kņaza Ņevska karaspēku)  ir tikai sīka sadursme bez  tālākām politiskām sekām. Krustnešu pusē cīnījās ap 1500 karotāju, no tiem  kaujā krita  400, bet  50 tika sagūstīti 


Tāpāt, kā skandināvu sāgas, arī  XIII gadsimta krustnešu hronistu apraksti ir pārpilni ar paraugiem, kas  demonstrē senlatviešu karavedēju  prasmi likt lietā  gan  kolektīvos ieročus (akmensmetamās mašīnas, aplenkumtorņus utml.) gan   tam laikam atbilstošu taktiku  cīņā uz sauszemes un  jūrā.

Lūk   ko mums vēsta hronists Indriķis  par notikumiem 1210.g. Lieldienās, 18.aprīlī:

„Tas bija bīskapa(Alberta) divpadsmitais gads, un baznīca nedaudz dienu vadīja mierā, jo, kad bīskaps, atstājis Līvzemē savus vīrus un dažus krustnešus, ar saviem krustnešiem atradās atceļā uz Vāciju,  Zundā (šeit domāts  kuģu ceļš starp Gotlandes ziemeļu smaili un tai priekšā esošo Fores  salu)  jūras krastā pēkšņi parādījās kurši, Kristus vārda ienaidnieki, ar astoņiem sirotājkuģiem. Tos ieraudzījuši, krustneši no kogām iekāpa mazākos kuģos(liellaivās)  un traucās pretī pagāniem, taču nepietiekami piesardzīgā steigā ik kuģis centās citus apdzīt, lai pirmais sasniegtu ienaidnieku. Bet kurši, atslogojuši savu sirotājkuģu priekšgalus, pacēla tos virs pretimbraucējiem un vienlaikus izkārtoja kuģus pa pāriem ar brīvu telpu starp ik pāri. Tāpēc krustneši ar pirmajiem diviem  mazākajiem kuģiem iebrauca šajā brīvajā telpā starp sirotājkuģiem, bet, tā kā viņi atradās mazākajos kuģos, nevarēja aizsniegt ienaidnieku, kas slējās augstu virs viņiem. Kad ienaidnieki tāpēc dažus no viņiem ar šķēpiem nogalināja, bet daži noslīka un citi tika ievainoti, pārējie atgriezās pie kogām un izglābās.  Bet nogalināti tur tika ap trīsdesmit bruņinieku un citu. Bīskaps par  viņiem sēroja vairākas dienas...” 



Pie šā pietiekami tēlainā apraksta varu  piebilst,  ka  kuršu kaujas kuģis (piratica), pēc visa spriežot, bija  vikingu  tipa kuģis; tā  komanda  sastāvēja  parasti no 30 vīriem.


Šķiet  dīvaini tie latviešu kultūras  pētnieki, kas apgalvo, ka  kareivīgumam neesot vietas  latviešu tradicionālajā kultūrā;  jo, lūk,  „visas” tautasdziesmas, kas saistītas ar karā iešanu  esot sērīgas. Kā tad īstenībā ir? 

 Sērīgās noskaņas latviešu karavīru dziesmās parādās  jaunākos laikos, sākot ar 18.gadsimtu. Tolaik   Zviedrijas un  Krievijas   ķeizara armijās, kur valdīja rungu disciplīna, rekrutēja  piespiedu kārtā, reizēm pēc lozes. Tomēr arī tādos apstākļos latvieši  nezaudēja dūšu:


Urrā, sveiki, karavīri

Urrā ložu vilcējiņi!(53096)


Lielam kara vadonim

Kazas bārdu noēdušas,

Norūsējis zobentiņš

Pie sāniem karājas (52997)

Senāku laiku latviešu sabiedrībā karavīram bija augsts sociālais statuss. Piemēram viduslaikos, līdz pat  16.gadsimtam tie latviešu karavīri, kas nebija lēņa bruņinieki, tika organizēti parobos. Parobs bija Livonijas karaspēka uzturēšanas sistēmas pamatā. Parasti  katrā  parobā bija deviņi saimnieki, no kuriem viens bija karavīrs. Paroba pienākums  bija   uzturēt šo karavīru un viņa karazirgu. 

Domājams, uz tiem laikiem attiecas šādas tautasdziesmas:


Deviņ’ ir ošam zari

Devītā saule lēca;

Deviņ’ ir man bāliņi,

Devīts kunga kaŗavīrs (31954)


Re, kur stalti karavīri,

Mani balti bāleliņi:

Pilnas krūtis piekāruši 

Ar tērauda gabaliem.(52948)


Kā redzam, šeit nav ne miņas no sērīguma, vai no kareivīguma trūkuma.


Par latviešu  karotāju  īpašībām un  spējām ir saglabājies daudz liecību.


Duisburgas profesors Brants savā 1673.gada ceļojuma aprakstā sniedz šādas ziņas par kuršu koniņiem:”...Viņi gan svešiniekiem, kas viņus apmeklē, var uzrādīt ar zelta stīpu greznotu cepuri, ko viņu senči ieguvuši karā ar zviedriem.Viņiem ir arī liels sarkani krāsots koka kauss, kam ārpusē ir zeltīts uzraksts un kurā var ieliet sešus Rīgas mērus alus( Rīgas stops = 1,275 l). No šī kausa viņi sniedz dzērienu, apsveicot svešinieku. Abus minētos retumus viņi rūpīgi glabā, godinot savus senčus.

Viens no viņiem (kuršu koniņiem) cītīgi mācījās, bet, savējo ne sevišķi cienīts, devies kaut kur uz Vāciju un kļuvis par pulkvedi. Saviem senčiem par godu viņš pieņēmis uzvārdu Ķēniņš (Konig).”


Jādomā, ne velti  krustnešu sarakstītajā Atskaņu hronikā, senlatvieši  ir apveltīti ar epitetiem: bezbailīgie varoņi, droši, ar nelokāmu prātu...

 Kā spilgtāko apliecinājumu senlatviešu karotprasmei gribu minēt  zemgaļu  valdnieka Viestura tuvcīņas mākslu. Atskaņu hronika mums vēsta, ka XIII.gs. 20.gadu beigās, pēc veiksmīgā  uzbrukuma   Aizkrauklei, Viesturs ar kādiem 500 vīriem devās atpakaļ uz Zemgali. Markvarts, Aizkraukles pils pārvaldnieks(komturs), savāca papildspēkus un organizēja  Viestura vajāšanu. Netālu no kādas zemgaļu pils Markvartam pēkšņā uzbrukumā izdevās pārsteigt atpūtā esošo Viestura vienību .Markvarts jāšus devās virsū zemgaļu vadonim, kas tobrīd sēdēja pie ugunskura .Viesturs savai aizsardzībai paguva pagrābt  degošu pagali,  īsā tuvcīņā ar bruņoto  jātnieku  izsita viņam zobus un  padarīja Markvartu  par   rīcībnespējīgu.

Jāatzīmē, ka Viesturam tobrīd  bija ap  50 gadu, kas priekš tiem laikiem bija ievērojams vecums!

 Šis gadījums tikai lieku reizi apliecina  latviešu karotāju drosmi un labi izkoptas individuālās prasmes cīnīties ar vai bez ieročiem. 


 Pat krietni  vēlākos laikos   ir  sastopamas ziņas  par zemnieku vidū tradicionāli izplatīto  ieroču pārvaldīšanas mākslu. Tā kāds XVII gadsimta ceļotājs Airmans rakstīja: ”Viņiem pie jostas karājas mazs cirvītis un nazis. Tos viņi prot tik droši mest, ka no 30.soļu attāluma spēj trāpīt plaukstas lieluma mērķī un nekļūdās. Cirvis vienmēr ir tik asi trīts kā bārdas nazis. Viņiem šie rīki karājas pie jostas nevis lai ar tiem strādātu, bet lai aizstāvētos pret lāčiem un vilkiem”.


18.gadsimtā, kad Eiropas  armijās tika ieviesta jauna rekrutēšanas  sistēma,  karavīra arods latviešiem vairs nešķita tik cienījams, kā agrāk. Tāpēc  Zviedru karaļa  Kārļa XII pavēlei 1701.gada janvārī –formēt latviešu un igauņu  bataljonus-sākumā nebija panākumu. Tikai apstākļos, kad savādāk nebija iespējams aizsargāt savas mājas no kara postījumiem, latvieši atsaucās un zviedru mobilizācijas centieni kļuva sekmīgāki.  


Lielā Ziemeļu kara laikā (1700.g.febr.- līdz Rīgas garnizona kapitulācijai 1710.g.jūl..) sešiem Zviedru armijas   latviešu bataljoniem  nācās rādīt ko tie spēj.. Tā pret Šeremetjeva komandēto 12.000 vīru lielo armiju Alūksni aizstāvēja viens vienīgs bataljons-300.cilvēku. Pēc bezcerīgas cīņas,1702.gada augustā šis garnizons  bija spiests kapitulēt. Par Alūksnes aizstāvju varonību liecina kapitulācijas noteikumi: „Latvieši ieguva tiesības atstāt garnizonu ar visiem ieročiem un degošiem degļiem rokās un lodēm mutēs”. Šie, tagad nesaprotamie noteikumi,   nozīmē, ka garnizons atstāj cietoksni šaušanas gatavībā. Pēc tā laika karošanas tradīcijām tas bija cieņas apliecinājums no uzvarējušā pretinieka puses.


Par latvietības simboliem, „gaismas nesējiem” un apziņas brīvību.



Kā liecina vēsturiskie dokumenti, pēc krusta kara beigām, Baltijas tautu fiziskās   


labklājības līmenis ievērojami necieta, laika gaitā pat uzlabojās. Piemēram, zemnieku  stāvoklis Livonijā  pirms Ziemeļu kara (1700.-1721.) bija krietni labāks kā Vācijā.  Turpretī garīgās kultūras jomā valdīja stagnācija; aizliegtās latviešu senticības vietā krustneši neko sakarīgu piedāvāt nespēja, jo, kā zināms, lielākā daļa „kristīgā vārda  nesēju” tolaik neprata ne lasīt ne rakstīt. Pat  bībeles vāciskais tulkojums Vācijā parādījās tikai pēc pāris  gadsimtiem,  baznīcas reformatora Lutera laikā.


 Tāpēc  garīgajā frontē Livonijas vadošie ideologi bija spiesti atzīt sakāvi un  samierināties ar latviešu pretestību.    


Livonijas pirmsākumos  bez jūtamiem panākumiem ritēja   pat   latviešu  senticības simbolu - svētvietu iznīcināšanas darbs, uz ko Bībelē Jahve  visus kristīgos sirsnīgi aicina:

” Postiet gluži visas tās  vietas, kur tie pagāni, ko jūs iemantosiet, kalpojuši saviem dieviem, uz tiem augstiem kalniem, uz tiem  pakalniem, un apakš zaļiem kokiem. ” (5. Mozus grāmatā 12.nod.2.)

Acīmredzot,  tikai drosmīgākie mācītāji  bija ar mieru  piedalīties šādās vandālisma akcijās, riskējot izsaukt liela mēroga  nemierus.

Varbūt viņi atcerējās  sv. Adalberta  likteni Prūsijā, kur šis „gaismas nesējs”  ignorējot  brīdinājumu, „augstākās” idejas vārdā bija  apgānijis  prūšu  svētnīcu...?

Mazticams, ka  sv. Meinards būtu vēlējies iet sv.Adalberta pēdās, tomēr viņa    misijas neizdošanās, kam sekoja Pāvesta izsludinātais Krusta karš,  var būt izskaidrojama, papētot viņa biogrāfiju. Meinards bija priesteris no Sēgebergas augustīniešu klostera un ir zināms, ka  Augustīnieši izcēlās ar īpašu  neiecietību pret visiem citādi domājošajiem.

Par to, ka atsevišķās Livonijas zemēs latvieši bija izkarojuši tiesības nepakļauties  Baznīcas prasībām,   sniedz ziņas Burgundijas bruņinieks Žilbērs de Lanua, kuram gadījās ciemoties pie  kuršu koniņiem  1413.gada ceļojuma laikā un vērot kādas bēres svētajā( Elka) mežā, kur  mirušais tika sadedzināts atbilstoši sentēvu tradīcijai. Šeit redzams, kuršu koniņu saglabātais,  seno baltu priekšstats par svētajiem mežiem kā vārtiem uz Aizsauli, pa kuriem senči aiziet un  noteiktā gada laikā atgriežas, nesot svētību dzīvajiem. 

Senās Eiropas karotāju  brālības  tika  saliedētas galvenokārt ar piederību dzimtām, tāpēc  aizvēsturiskos laikos  dzimtu Elka  mežos tika ņemts koks karoga kāta izgatavošanai.  Karogs, kā zināms, ir   karavīra vissvētākais simbols.


 Ne velti daudzu  armiju reglamentos pat līdz mūsdienām ir izdzīvojis noteikums, kas paredz karaspēka daļas izformēšanu par karoga nozaudēšanu; lielāku negodu karavīrs piedzīvot nevar!


 Saistībā ar svētajām birzīm pagāja daudzu latviešu paaudžu mūžs; pat mūsdienās tajās, par spīti aizliegumiem,  tika godināti  senči, meklēti vārdi jaundzimušajiem, gūta svētība svarīgākiem cilvēka mūža darbiem. Tāpēc nav brīnums, ka  par spīti latviešu kultūras nīdējiem, daži  Elki(Alki) ir  saglabājušies līdz  pat  mūsdienām. 



Tāda joprojām ir Elka birzs  Kuldīgas rajona Turlavas pagastā, aptuveni pusceļā starp Kuldīgu un Aizputi , kas ir  laika un  cilvēka  pasaudzēta kādreizējā  svētā meža atlieka. 

 Senie ķoniņi  panāca,  ka  ar Kursu saistītos XIII gadsimta  līgumos  tika noteikts, ka svētmežos  kristieši nedrīkst  cirst malku un  svētmeži nevar būt lietišķu darījumu objekts. 

   14. – 16. gadsimtā  Elki,  kā Livonijas vides dabiska sastāvdaļa, tika atzīmēti kartēs un minēti robežu un ceļu aprakstos. 



Par to, ka latvietības simboli bija dzīvi  pat vēl 17.g.s., liecina  baznīcu vizitācijas protokoli :


„Vēl zeļ pagāniski kulti .., buršanas un zīlēšana ar alus kannu un naža mešanu... kāzas un bēres notiek pēc vecām paražām...  un veļu mielošana .Un atrodami tāpat starp vecākiem ļaudīm nelokāmi senču kultu kopēji un atklāti „dieva zaimotāji” un svētā vakarēdiena nicinātāji...” 

No tā var secināt, ka tolaik latviešu gars vēl nebija iedzīts pagrīdē.

Vienīgi tiem „dieva zaimotājiem”,   kas nepiederēja  latviešu dižciltīgo pēctečiem, šad un tad tomēr nācās izbaudīt baznīcas ideologu bardzību.

Kāds jezuīts atstāja mums liecību par spīdzinātā un „par buršanu”  uz nāvi notiesātā  latviešu zemnieka  „pēdējo  grēku sūdzējumu”,   kā  „ pulcējušies nelabie gari baznīcā Rīgā.... un šī nelabo  sanāksme nobeidzās ar bagātīgām dzīrēm, kurās  atskanēja dažādu veidu mūzikas skaņas, ērģeles un cītaras-izņemot latviešu kokli, kuru sauc par Dieva kokli, un viņas tur nebij’, šai mūzikai atskanot...”

Manuprāt, šis jezuīts, nesaprazdams, ko dara, atstājis mums labu liecību par  nomocītā latviešu cilvēka   spēju  smalki „nest cauri” savus bendes pat mirstot !

Domāju, ka  tieši te ir jāmeklē atslēga latviešu  karotāja  izcilo kaujas spēju izpratnei. 


Bailes nāves priekšā- ir labākais pierādījums nepatiesai, draņķīgai dzīvei”, tā rakstīja savā dienasgrāmatā, 1914.gadā ievērojams austriešu  filozofs, Austro Ungārijas armijas virsnieks, Ludvigs Vitgenšteins, kurš  brīvprātīgi devās I Pasaules karā. 

Šā XX gadsimta virsnieka  dzīves principi  pārsteidzoši  saskan ar to attieksmi pret dzīvi, kāda piemita latviešu  senčiem.


Piemēram,  17.g.s. Vidzemes  Vilkaču prāvas  liecina par apsūdzēto latviešu „burvju” tādu absolūto bezbailību un sava godīguma apziņu, ejot nāvē uz  sārta, ka pat inkvizīcijas tiesas notārs uzskatīja  par vajadzīgu aktā rakstiski atzīmēt, ka „sodāmie ir izturējušies ļoti cildeni ”.


Pārmetot laipu no senatnes  uz mūsu laiku, Aleksandra Čaka „Mūžības skartajos” atrodam, ka vēl XX gadsimtā latvietis pret nāvi izturas līdzīgi: 

„...Darīšu pēc tēvu paraduma,

Latvietim no nāves baiļu nava.

Kad ir lemts, viņš iet pie savas nāves,

Kā viņš citreiz steidzies ir pie galda,

Sievas auguma un rudzu kūļa.”

 Tiem, kas mūsdienās noliedz savas tautas kultūru un klaigā  par integrācijas „eiropas kultūrā” vēsturisko nozīmi un baznīcas „svētīgo” lomu tajā,  būtu vērtīgi  pārdomāt par  Ļvovas  bīskapa J.D.Soļikovska vēstījumu bijušiem Livonijas augstmaņiem(1600.g.):”No vienas puses jūsu patroni, arhibīskapi, bīskapi un ordeņa mestri ar lielu slavu ir darījuši lielus darbus, ceļot tik daudzas baznīcas, klosterus un pilis, tomēr ar mazu jēgu, parādīdami vesela saprāta trūkumu, viņi nav parūpējušies kaut vienu liceju un kaut vienu akadēmiju dibināt šajā zemē...Šajā zemē nav ne rakstnieku, nav mācītu vīru, tiesību un politisko zinātņu zinātāju...”


Tāda pati aina paveras , lasot  Baltasara Rusova  „Livonijas  hroniku” . 


Arī pēc Livonijas pāriešanas poļu aizbildniecībā nekas vairāk par vārdiem izglītības jomā nepavirzījās, jo baltvācu aristokrātija tam  sparīgi pretojās.


Turklāt, ja senāk rietumu „kultūru” uzspieda burtiski ievērojot Bībeles pamācības – „ar uguni un zobenu”, tad vēlākos laikos dzelzs rīksti aizvietoja ar alkoholu. Rakstnieks A.Goba savā grāmatā „Ceļš uz Bitarīnu” min vecās  baznīcas  grāmatā atrasto atgādinājumu, ko kāds mācītājs izteicis Kocēnu muižai. Pēc sena līguma muižai bijis jādod 10 mucas alus un muca brandvīna zemnieku piedzirdīšanai Jāņos Zilajā kalnā, „lai tie mazāk ar pagānu izdarībām noņemas, bet lai vairāk ballējas”.

Par to, ka šis gadījums  nav vienīgais mērķtiecīgās  nodzirdīšanas piemērs, varam spriest pēc krogu daudzuma to laiku Latvijā. Piemēram pie Rīgas-Valkas ceļa uz katriem trīs kilometriem vidēji sanāca viens krogs(!).

Tikai 1632.gadā  Zviedru karalis Gustavs II Ādolfs  parakstīja dekrētu par Tērbatas universitātes dibināšanu.  Tajos laikos Ziemeļeiropā vēl  dedzināja „raganas” un   augstskolas nebija brīvas no baznīcas dogmām,  tomēr priekš  Baltijas tas bija ievērojams solis uz priekšu  izglītības jomā.

Divus gadsimtus vēlāk vienīgā  Baltijas guberņas augstskola  Tērbatā , deva  pirmās latviešu tautas  atmodas  intelektuāļus, to starpā: Krišjāni Valdemāru, Krišjāni Baronu un Juri Alunānu, ap kuriem veidojās jaunlatviešu  kustība. Tā bija latviešu progresīvās inteliģences kustība, kura  cīnījās par latviešu pašapziņas  saglabāšanu. 

Šā mērķa sasniegšanai  viņi nolēma veikt trīs galvenos  uzdevumus:

-kopt savu kultūru,

- atbrīvoties no muižnieku un garīdznieku ietekmes, 

-kļūt saimnieciski neatkarīgiem.

Jaunlatviešu darbība  palīdzēja atraisīt tautas radošo potenciālu un aizraut šo uzdevumu veikšanā visdažādāko sabiedrības  slāņu pārstāvjus. To skaitā  krievu-turku karā rūdītu karavīru un dzejnieku Andreju Pumpuru , eposa „Lačplēsis” autoru. 

Kā tagad redzam, daudz kas no jaunlatviešu sapņiem ir piepildījies, tomēr ne viss. Viņu iesāktā cīņa vēl nav galā.

  


Ko darīt ?


Kā, droši vien, lasītājs noprot, šā mana domraksta nolūks nebija skaidrot maģisko zīmju jēgu, vai stāstīt  kā pareizāk svinēt Jāņus.   Mans nolūks bija  atgādināt mūsdienu  latviešu karavīriem, kas viņi ir un kādu  senu  etnisku kultūru viņi pārstāv; kā šī kultūras tradīcija , par spīti skarbiem vēsturiskiem apstākļiem, ļāva tautai izdzīvot un  saglabāt  savu vitalitāti. Tāpēc mazākais, ko katrs no mums varētu darīt- godā un cieņā turēt to, ko esam mantojuši un nepakļauties ”maigā spēka” tehnologiem.  Mēs vairs nedzīvojam akmens, vai dzelzs laikmetā. Mēs dzīvojam informācijas laikmetā.   Informācija ir kļuvusi par visiedarbīgāko un visbīstamāko ieroci. Tāpat kā ar  elektronisko vīrusu ir iespējams inficēt  kādu datorprogrammu, tāpat cilvēka prātu var inficēt ar informācijas vīrusu. Panākumus gūst tas,  kurš iekaro cilvēka prātu.

Viduslaikos zemju,  tautu, cilvēku  iekarošana sākās ar olekti, turpinājās ar bībeli un beidzās ar zobenu.  Mūslaikos olekts ir jau  ticības biznesa obligātā  piedeva un iekarošana iet citā secībā:  cilvēks, tauta, zeme. Mūsdienu informatīvais karš atbalsta  mazo valstu vietējās ekonomikas sagraušanu un atkarības veicināšanu. Mums   tiek „borēts”, ka globalizācijas laikmetā valstu suverenitāte ir pārejoša parādība. Speciālisti zin, ka visefektīvāk atkarību var panākt, degradējot cilvēku apziņā vietējās kultūras vērtības un aizstājot tās ar   vidusmēra t.s.  rietumu „kristīgās”  kultūras patērētāja līmenim atbilstošām vērtībām. Līdzīgi rīkojas arī mūsu lielais austrumu kaimiņš. Šāda  kara sekas jau ir manāmas: šodien vārds nacionālists  ir pataisīts par lamuvārdu, bet jaunlatvietis skan tikpat anekdotiski, kā „jaunais krievs”...Runāt par patriotismu nozīmē-apliecināt savu atpalicību. Vistraģiskākais ir tas, ka  arī  mūsu Armijā, pārkāpjot valsts Satversmi, tiek izrādīta iniciatīva svešas ideoloģijas popularizēšanā, turklāt uz nodokļu maksātāju rēķina. Piemēram, par valsts naudu tiek drukāta  bībele, uzturēti kapelāni....

Tāpēc, ja jums ir dārga savas cīnītāju tautas kultūra, neklusējiet,  kad ticības biznesa pārstāvji lien skolā un Armijā, vai kad nezinoši jeb garā vāji priekšnieki tādu  biznesu atbalsta!









Izmantotās literatūras saraksts:


Indriķa hronika. Rīgā. „Zinātne”. 1993.


Atskaņu hronika. Rīgā. „Zinātne”.1998. 


Rusovs, B. Livonijas Kronika. Rīga. „Valters un Rapa”. 1926.


Senkrievu rakstu avoti. Pagājušo laiku stāsts. http://www.historia.lv/


Данилевский  И.  Ледовое побоище:  смена образа . Москва. www.polit.ru  2004.


Гуго  Гроций .О праве войны и мира.  Tulkots krieviski no latīņu valodas. 

Москва.1956.


Dunsdorfs E.  Kurzemes kaŗakartes. Kārļa Zariņa fonds Melnburnā, 1984.


Шрадер O. Индоевропейцы. Tulkots krieviski no vācu valodas.С.-Петербург.1913.


Spekke A. Latvijas vēsture. Rīgā, „Jumava” 2003


Straubergs J. Rīgas vēsture. Rīgā.  „Grāmatu draugs”.


Zemzaris T. Vilkaču prāvas Vidzemē. Veltījums profesoram Robertam

 Viperam, Rīgā, 1939.


Straubergs K.,Vilkaču ideoloģija Latvijā. Veltījums profesoram Robertam Viperam, Rīgā, 1939


Dunsdorfs E. Mūžīgais latviešu karavīrs.Melnburnā.1966.


Pāvulāns V.   Satiksmes ceļi Latvijā  XIII- XVII gadsimtā.  „Zinātne”. Rīgā.1971.


Kļaviņš K. „Vācu ordenis un Livonija” Ieskats Vācu ordeņa ideoloģijā un mentalitātē 13.un 14. gs Livonijas vēsturisko notikumu kontekstā. Apgāds „Garā pupa”. 2000.


Biļķins V. Rūsiņš un viņa laikmeta cīņas. „Senatne un māksla”.1937.


R.Bangerskis .Mana mūža atmiņas. 1.grāmata, Kopenhāgena – 1958., 360.lpp 


Čaks A. „Mūžības skartie”. „Jumava”. 2008.


Шпенглер O. Закат Европы. Tulkots krieviski  no vācu valodas.Москва.2000. 266.lpp.


Гумилев Л. Етногенез и биосфера земли. Ленинградский университет.1989.


John Baylis, Steve Smith. The globalization of world politics. Oxford.2001.


Иноземцев В. Расколотая цивилизация.  .Москва. „Наука”. 1999.

Goba A.   .Ceļš uz Bitarīnu. Rīgā. „Sprīdītis”. 1990.  249. lpp.

Biblia, driķēts Peterburgā pie T. Rutta un dēla, 1825.


Radīts 2008.gadā. Papildināts 2013.gadā. Autors Gundars Kalniņš      Gundars.Kalnins(at)vilki.lv