(J. Balodis, Piebalgā 4. Vidzemes pulks)
Tas tik ir viens dīvains joks, dīvains joks, dīvains joks,
Cienīgtēvam izsists logs, izsists logs, jā.
Pa šauru ceļu ejot, pa ceļu ejot, pa ceļu ejot,
Tam iepatīkās, tīkas zvejot
Šai skaistā bērzu birzītē, birzītē.
Pretī nāca skuķīte
Daiļa tā kā puķīte.
Ar sarkanbaltiem vaigiem
Un debeszilām acīm,
Ar skaistām, zilām actiņām.
Šis nu sāk tai pieglausties,
Un jo ciešāk piespiesties.
Un, kad vairs nav ar godu,
Tad sitīs tam pa podu,
Ka šis nu zemē noveļas.
