Vīru kopa "Vilki"
Jūrniekiem iestājas saulainas dienas,
Kuģis traucas, kur jūra un vējš,
Vilnis klusi gar vilnīti glaužas,
Liekas, meitenes balss klusu čukst.
Draugi gaida mūs dzimtenes ostā,
Ostā, kurā pukst meitenes sirds.
Sirds, kas pukstēja mīļotam zēnam,
Kad šī osta bij jāatstāj mums.
Kuģis ir atstājis ostas jau daudzas,
Katrā ostā meiteņu daudz,
Kurām acis kā kvēlošas ogles,
Sirdi saistīt uz mūžu tās spēj.
Mana sirds, meitene, pieder man pašam,
Sirdi dzimtenē atstāju es.
Tādēļ domas uz dzimteni steidzas,
Klusi mīļoto meiteni sveic.
Kuģis traucas, kur jūra un vētra.
Nakts, nav tālu vairs dzimtenes krasts.
Velti, meitene, mīļoto gaidi,
Mūžam neskanēs vairs viņa balss.
Uzlēca saule, un klusums klāj jūru,
Kaijas dzimtenes meitenei teic:
Mīļotais dzīvību atdevis jūrai,
Jūrai piedzimis, uzaudzis viņš.